http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=blogcategory&id=37&Itemid=176
Pēdējoreiz Valsts emeritētā zinātnieka nosaukums tika piešķirts 2008.gadā.
Turpmākajos gados budžeta konsolidācijas režīmā uz nenoteiktu laiku finansējums jaunu grantu piešķiršanai ir pārtraukts.
Zinātne un mana dzīve. 69 emeritēto zinātnieku atmiņas un dzīvesgājums
Sast. R. Kukaine. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2009. 468 lpp.
http://www.lu.lv/apgads/izdevumi/katalogs/humanitaras-zinatnes/vesture/2009/zinatne-un-mana-dzive/
Citāti:
* Kā tas bieži notika, īsi pirms disertācijas aizstāvēšanas es biju nosūdzēts zinātniskajam prorektoram A.Burmistrovam par izcelsmi no bagātas zemnieku ģimenes un līdzdalību studentu korporācijā. Dienu pirms aizstāvēšanas prorektors lika vēlreiz uzrakstīt autorbiogrāfiju, neko neslēpjot, bet nebija jau ko slēpt – zemes mums nebija, bet par korporāciju jau biju minējis. Atvadoties un lietojot sulīgus krievu vārdus, prorektors teica: „Rīt aizstāvēšana notiks, bet kāds būs iznākums – vaino pats sevi.“ Projāmejot satiku Z.Manēviču, izstāstiju bēdu viņam. Viņš uzmundrināja: „Tu nepazīsti padomes sastāvu, šāda apsūdzība tev nāks tikai par labu.“ Viņam bija taisnība.
1952. gadā ar LLU Zinātniskās padomes (52 loc.) vienbalsīgu lēmumu ievuvu vet.zin.kand. grādu. (Igors Afanasjevs 15 lpp.)
* Aspirantūras vadītājs par „vadīšanu“ gan tika atalgots, bet nebija atbildīgs par darba rezultātiem. Tāpēc parādījās gan „spējīgie“, kurus praktiski atbalstija, gan arī „nespējīgie“ – praktiski likteņa varā pamestie un darbā bremzētie, neperspektīvie un zinātnē „iemaldījusies“ aspiranti. (Arturs Antonijs 33-34 lpp.)
* Pētniecības Latvijā nav. (Ervīns Baumanis 58 lpp.)
* 1940. gada jūnija otra puse.
Pagasta skolas zālē sapulce. Runātājs runas beigās ar paceltu dūri uzaicina dziedāt „Uz cīņu mostiet..“. No zāles beigām sāk saknēt „Dievs, svētī..“.
Neviens vēl nevar tikt apcietināts, Taču ļaudis jau dzirdējuši, ka tam jaunajam cilvēkam skolotāja darbu vairs neredzēt. (Jānis Arvīds Mencis 224 lpp.)
http://www.lu.lv/apgads/izdevumi/katalogs/humanitaras-zinatnes/vesture/2009/zinatne-un-mana-dzive/
Citāti:
* Kā tas bieži notika, īsi pirms disertācijas aizstāvēšanas es biju nosūdzēts zinātniskajam prorektoram A.Burmistrovam par izcelsmi no bagātas zemnieku ģimenes un līdzdalību studentu korporācijā. Dienu pirms aizstāvēšanas prorektors lika vēlreiz uzrakstīt autorbiogrāfiju, neko neslēpjot, bet nebija jau ko slēpt – zemes mums nebija, bet par korporāciju jau biju minējis. Atvadoties un lietojot sulīgus krievu vārdus, prorektors teica: „Rīt aizstāvēšana notiks, bet kāds būs iznākums – vaino pats sevi.“ Projāmejot satiku Z.Manēviču, izstāstiju bēdu viņam. Viņš uzmundrināja: „Tu nepazīsti padomes sastāvu, šāda apsūdzība tev nāks tikai par labu.“ Viņam bija taisnība.
1952. gadā ar LLU Zinātniskās padomes (52 loc.) vienbalsīgu lēmumu ievuvu vet.zin.kand. grādu. (Igors Afanasjevs 15 lpp.)
* Aspirantūras vadītājs par „vadīšanu“ gan tika atalgots, bet nebija atbildīgs par darba rezultātiem. Tāpēc parādījās gan „spējīgie“, kurus praktiski atbalstija, gan arī „nespējīgie“ – praktiski likteņa varā pamestie un darbā bremzētie, neperspektīvie un zinātnē „iemaldījusies“ aspiranti. (Arturs Antonijs 33-34 lpp.)
* Pētniecības Latvijā nav. (Ervīns Baumanis 58 lpp.)
* 1940. gada jūnija otra puse.
Pagasta skolas zālē sapulce. Runātājs runas beigās ar paceltu dūri uzaicina dziedāt „Uz cīņu mostiet..“. No zāles beigām sāk saknēt „Dievs, svētī..“.
Neviens vēl nevar tikt apcietināts, Taču ļaudis jau dzirdējuši, ka tam jaunajam cilvēkam skolotāja darbu vairs neredzēt. (Jānis Arvīds Mencis 224 lpp.)
