Doktorands (lat. Doctorandus, no docere, mācīt), doktora eksāmenus izturējis, bet vēl disertāciju neaizstāvējis zinātnieks.Doktors (lat. doctor), zinātnisks grads.
1. Sākumā katru skolotāju sauca par d-ru, maģistru vai scholastiķi. 12 g.s. ar d-ra titulu sāka apzīmēt ievērojumus zinātniekus un personas, kam tiesība mācīt universitātē. Vispirms pazīstami tiesību d. (d.legum) un kanonisko tiesību d. (d decretorum jeb decretalium), vēlāk, abu zinātņu studijas apvienojot, d. Utriusque iuris; pārējie skolotāji saucās kā agrāk par maģistriem. 1231 Parīzē nodibināja teoloģijas d-ra (d. theologiae), bet 14 g.s. ari d. medicinae, physicae, logicae, grammaticae, notariae (notāra zinātņu) u. c. titulus. D-ra nosaukums bij kļuvis par augstāko zinātnisko gradu, uz kuŗu kā sagatavošanās pakāpes pastāvēja bakalaureāts un licenciāts. Tai pašā laikā tas zaudēja savu nozīmi kā skolotāja apzīmējums. 12 un 13 g.s. izcilu scholastiķu d-ra titulam pievienoja dažādus epitetus, kā d. angelicus (Tomam Akvinātam), seraphicus, subtilis (Dunsam Skotam), universalis, christianissimus u.c. 16 g.s. d-ra titulam piešķīra juridiskā, teoloģijas un medicīnas fakultāte, bet maģistra titulu – artistu jeb filozofijas fakultāte; vēlāk ari tā maģistra vietā ieveda dr-a gradu. Senāk doktorēšana bij savienota ar d-ra cepures un tērpa piešķiršanu, d-ra disputu u. c. ceremonijām, kas l. t. jau atceltas. – Tautas mutē par d-riem sauc visus ārstus.
2. Ljas univers. d-ra gradu var iegūt personas, kam ir jau pirmais zinātniskais (kandidāta) grads, vai kas ieguvušas ārzemju augstskolās tādu zinātnisko gradu, ko attiecīgās fakultātes padome atzīst par līdzvērtīgu Ljas univers. pirmās pakāpes gradam. Personai, kas vēlas iegūt d-ra gradu, jāiesniedz disertācija, jāiztur d-ra pārbaudījums un jāaizstāv disertācija fakultātes padomes publiskā sēdē; pēc tam fakultāte lemj par d-ra grada piešķiršanu. Fakultātes lēmumu apstiprina univers. padome, pēc kam izsniedz d-ra diplomu, kas tagad docentiem dod profesūras tiesības. Ljas univers. pastāv šādi d-ru tituli: architektūras, inženieŗzinātņu, ķīmijas, ķīmijas tehnoloģijas, farmacijas, agronomijas zinātņu, mežzinātņu, medicīnas, veterinārmedicīnas, matemātikas zinātņu, dabas zinātņu, tiesību zinātņu, ekonomisko zinātņu, filoloģijas, filozofijas, vēstures, paidagōģijas un teoloģijas d.
3. R.Eiropas un Amerikas univers. pārstāv ļoti dažādi noteikumi par d-ra gradu piešķiršanu personām, kas noklausījušās univers. attiecīgās fakultātes kursu un iesniegušas disertāciju. Piem., Vācijā, Austrijā, Polijā, Lietuvā un Čechoslovakijā d-ra grads ir vienīgais zinātniskais grads, pielīdzināms Ljas kandidāta gradam. Vācijā to var iegūt jau pēc 6 sēmestŗiem, bet tas nedod nakādas tiesības valsts dienestā, jo tā iegūšana nav savienota ar valsts eksāmeniem. Daudz grūtāk d-ra gradu iegūt Francijā, kur izšķiŗ universitātes (docteur d’Universite) un valsts d-ru (docteur d’Etat). Pirmā iegūšanai jāiesniedz kādā univers. neliela disetācija manuskriptā: ja to pieņem, tā jāiespiež un jāaizstāv. Šo d-ra gradu parasti iegūst tikai ārzemnieki, un no tiem neprasa ne licenciāta, ne cita kāda zinātniska grada uzrādīšanu. Universitātes d. nedod nekādus tiesības un pielīdzināms Vācijas d-am. Turpretim valsts d-ra grada iegūšanai vajadzīgs licenziāta (licencie) grads un 2 disertacijas: lielā (la these principate) ar apm. 200-800 lp. un mazā (la these secondaire) ap 100 lp.: d-ra pārbaudījumus neprasa. Šo d-ra gradu var iegūt tikai Parīzes univ., un tas dod tiesības un profesūru. Lai gan licenciāta gradu var iegūt Francijā jau pēc 4 sēmestŗiem, tā tad agrā jaunībā, tomēr doktorē parasti tikai sākot ar 40 g.
"Latviešu konversācijas vārdnīca" 3.sēj. Rīga: A.Gulbja apgādība, 1929, 5651-5652 lpp.
Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
